Arhīvs

Visi jaunumi
25 Oktobris 2013

Es izdarīju pareizo izvēli, kļūstot par SOS audžumammu

Kā Tu nolēmi kļūt par SOS audžumammu?
Garus gadus biju strādājusi bērnudārzā par audzinātāju, izaudzinājusi divus savus dēlus un bija pienācis laiks kādām pārmaiņām manā dzīvē. Sāku interesēties un paziņas ieteica, ka Valmierā ir SOS bērnu ciemats. Janvāra sākumā būs jau 7 gadi, kopš es strādāju par SOS audžumammu. Es biju pirmā mamma, kas uzsāka darbu Valmieras ciematā.
Pirms nācu strādāt uz ciematu, aprunājos ar saviem dēliem, vaicājot viņiem atļauju, vai drīkstu nākt un strādāt par SOS audžumammu un, ka viņiem tagad būs mazāk manas uzmanības un laika.

Kas bija jādara, lai tu kļūtu par SOS audžumammu?
Man bija iespēja uzreiz kļūt par SOS audžumammu, pirms tam izejot apmācības Īslīces bērnu ciematā. Īslīces SOS bērnu ciematā man bija iespēja īsu brīdi arī pastrādāt par auklīti, SOS mammas aizvietotāju, kad mammai ir brīvdienas vai atvaļinājums. Īslīces ciemata direktors jau uzreiz novērtēja manas prasmes un ieteica, ka es esmu pietiekami profesionāla, lai kļūtu par SOS audžumammu. Protams, saņēmu arī dažādus ieteikumus, ko vajadzētu ievērot manā darbā un arī brīdinājumu, ka darbs būs grūts un atbildīgs.


Kāda ir SOS audžumammas ikdiena?
Ceļos jau sešos no rīta, bet vakaros reizēm nolūstu jau deviņos, jo esmu ļoti nogurusi, bērni respektē, ja pasaku, ka esmu nogurusi – dod man brīdi atelpai.
Rīts iesākas ar visu bērnu modināšanu, brokastu gatavošanu, aizvešanu uz bērnudārzu un pavadīšanu uz skolām. Vakaros kopīgi mācāmies, it sevišķi ar meitām, kuras sākušas mācības 2.klasē, pārbaudām, vai somas sakārtotas, nekas nav aizmirsies. Vēl jāseko līdzi informācijai portālā E-klase, jāskatās, kas uzdots, vai nav kas palaists garām. Vienā ziņā tas ir mīnuss, jo bērni paļaujas, ka mamma visu zinās, kas jāmācās.

Es audzinu sešus bērnus, kuri visi ir īstie brāļi un māsas, nākuši no vienas ģimenes. Vecākajai audžumeitai jau ir 17 gadi, bet jaunākajam dēliņam 7 gadi, kad viņš ieradās ciematā, bija tikai 9 mēnešus vecs. Man ir iespēja rūpēties par diviem puišiem un četrām meitām. 

Kā bērni tevi dēvē?
Mazākais mani sauc par „mamšulīti”, bet pārējie par mammu. Viņi jau uzreiz, kad ieradās ciematā, sāka mani saukt par mammu. Bērni mani lutina, reizēm dāvā mazas dāvaniņas, piemēram, viena no meitām katru dienu ved pa ābolam. Viņi mani samīļo gan no rīta, gan vakaros.

Kādas veidojas attiecības ar tik daudziem bērniem vienlaikus?
Sākumā jau bija grūti, jo vairāki bērni bija mazi, daudz slimoja, bija jāvelta vairāk uzmanības. Pagāja kādi divi gadi, kamēr viss nostabilizējās. Tagad parādās pusaudžu problēmas, vairāk jārisina dažādi ikdienas jautājumi. Piemēram, lielajai meitai gribas dzīvot kā pieaugušo dzīvē, bet es tomēr pieskatu un lūkojos, lai laicīgi nāk mājās. Dēls, kurš ir 12 gadus vecs un sācis mācīties lielajā skolā, tagad saka, ka varot skatīties filmas, kur ir 12+, ka viņš tagad esot liels un varot darīt, ko vēlas. Ārpus skolas viņš spēlē hokeju, pats izvēlējās šo sporta veidu.

Kādas ir ģimenes tradīcijas laika pavadīšanai kopā?
Mēs esam sportiska ģimene, cenšamies atrast laiku, lai kopā sportotu. Katru gadu vasarā braucam ar laivām – sākumā mēs braucām divas ģimenes, bet tagad jau dodamies vieni paši. Ik pa laikam mums ir iespēja piedalīties SEB MTB kalnu velosipēdu maratonos Vidzemē. Tur katram prieks par saviem sasniegumiem – vecākie bērni brauc garo trasi bez laika uzskaites, bet mazie piedalās bērnu braucienos. Pēc finiša viņi lepojās un teica: „Mammu, es nobraucu!” un acīs viņiem tāds prieks un lepnums. Mēdzam braukt ar riteņiem arī uz upi peldēties, dažreiz izbraucam arī pa vakariem tepat pa Valmieru.

Ziemā mēdzam kopīgi slidot, braukt ar ragavām. Jau divus gadus esam skrējuši Valmieras maratonā. Sporta aktivitātēs iesaistu arī savus lielos dēlus, viņi brauc ciemos un palīdz, piemēram, laivu braucienā viņi dodas kopā ar mums un ņem līdzi arī savus draugus.

Visiem arī patīk kopīgi darboties virtuvē – pagatavot kaut ko garšīgu, piemēram, pīrāgus vai salātus. Bērniem ļoti garšo ierastie ēdieni – kartupeļi un kotletes.
Vienreiz gadā braucam apciemot bērnu bioloģiskos vecākus, dažreiz tētis mēdz piezvanīt vecākajiem bērniem, dažreiz portālā Draugiem.lv viņi sazinās ar saviem radiniekiem.

Kā ar bērnu savstarpējām attiecībām ģimenē?
Reizēm var just greizsirdību, pieprasa uzmanību, šādās situācijās es mēģinu neiejaukties, viņi paši prot nomierināties un tikt galā. Citreiz mēģinu nodarbināt ar citām aktivitātēm, kamēr kāds cits no bērniem stādā, mācās vai kaut ko kārto.

Kā ar svētku svinēšanām tik lielā ģimenē?
Mēs svinam visus latviskos svētkus, atzīmējam dzimšanas dienas – vienmēr ir torte, cienasts, mums patīk kopā dziedāt dziesmas. Bērni mēdz aicināt ciemos citus bērnus no ciemata, draugus no skolas. Reizēm arī ikdienā, ja pa radio skan kāda skaista dziesma, kopīgi uzdziedam vai padejojam. Svētku sagatavošanā un svinēšanā tiek iesaistīti arī mani dēli.
Dienu, kad bērni ieradās ciematā nu jau gandrīz pirms septiņiem gadiem, mēs vienmēr atzīmējam ar svētku pusdienām.
Mani SOS audžubērni vienmēr gaida, kad ieradīsies mani dēli, vienmēr viņus pavada, kad dodas projām.

Ko vēl tu māci saviem audžubērniem?
Es mācu ciņiem izmantot kabatas naudu, kopīgi pieņemam lēmumu, kā to tērēsim, vai nu pirksim rotaļlietas, žurnālus vai arī ko citu. Mums izdodas vienoties, ka saldumus nepirksim. Vecākais no dēliem ir prātīgāks un līdz ar to atbildīgāks par savu kabatas naudu, pieņemot lēmumus, kur tērēs, kur nē.
Kā tu atgūsties no darba, kas pieprasa visu tavu uzmanību dienu un nakti?

Es apmeklēju vingrošanu, dejoju līnijdejas un vismaz reizi mēnesī apmeklēju Valmieras teātri.  Man ir iespēja arī pabraukāt pa Latviju kopā ar līnijdejotājām, tikšanās ar citām grupām. Es līnijdejas dejoju jau 10 gadus un tas ir brīdis, kad vienreiz nedēļā varu izrauties un veltīt laiku tikai sev, pabūt kopā ar citām sievietēm. Mani bērni dejo tautas dejas.

Kā mēdz pavadīt atvaļinājumu?
Atvaļinājumā es parasti dodos mežā ogot, šajā laikā cenšos pilnībā atslēgties no ciemata ģimenes, uzticēties, zinot, ka viss būs labi. Šogad pirmo reizi biju ceļojumā uz Holandi – man bija iespēja redzēt un baudīt skaistās tulpes to ziedēšanas laikā.

Kas tev sniedz gandarījumu šajā darbā, esot mammai svešiem bērniem?
Gandarījums ir brīžos, kad visi kopā varam sēdēt pie brokastu galda un pajokot, ir prieks, ka kopīgi varam apmeklēt pasākumus, koncertus, pārrunāt kas kuram paticis. Skumīgi un reizē grūti, ka reizēm bērni skolā nevar savaldīties, ir piezīmes vai pārrunas ar skolotājiem. Varu tikai teikt, ka izdarīju pareizo izvēli nu jau gandrīz pirms septiņiem gadiem, es esmu tik daudz iemācījusies, piedzīvojusi un redzējusi. Gandarījums par manu dzīvi.
Lielākais izaicinājums ik dienas, lai diena būtu veiksmīga, lai visiem ir labs prāts, lai varētu sniegt bērniem mīļumu un atbalstu.