Arhīvs

Visi jaunumi
09 Februāris 2012

Intervija ar Valmieras SOS bērnu ciemata direktoru Ediju Pētersonu


Valmieras SOS bērnu ciemats ir viena no ārpusģimenes aprūpes institūcijām, kurās nonāk bērni, kas palikuši bez vecāku aprūpes. Ciemata vadītājs Edijs Pētersons uzskata, ka valstij jāmeklē efektīvākās bērnu aprūpes formas, kas palīdz bērnam izaugt par pilsoni, kurš pēc aprūpes iestādes ir nodokļu maksātājs, nevis pabalsta saņēmējs. Tādēļ būtu jāreorganizē arī bērnunami, lielāku uzmanību pievēršot tam, lai bērniem radītu dzīves apstākļus, kas pēc iespējas pietuvināti apstākļiem normālās ģimenēs. Pašreizējais bērnunamu - patversmju modelis vairs neder.

Cik bērnu pašlaik dzīvo Valmieras SOS bērnu ciematā?

Pašlaik Valmieras SOS bērnu ciematā ir 63 bērni vecumā no trīs līdz pat 15 gadiem. Parasti informāciju par bērniem, kuriem nepieciešama ārpusģimenes aprūpe, mums sniedz pašvaldību bāriņtiesas. Pašreiz Valmieras SOS bērnu ciematā ir bērni no deviņām pašvaldībām. Arī no Liepājas, Kuldīgas, Olaines, kas ir relatīvi tālu no Valmieras. Bērni ir no visas Latvijas, arī no Valmieras.

Kāds ir bērnu ceļš līdz jūsu vadītajam SOS ciematam?

Ja pašvaldībā ir problēmas ar kādu ģimeni, viņi pieņem lēmumu vecākiem atņemt aprūpes tiesības un bērnu ievietot ārpusģimenes aprūpes iestādē. Arī Valmieras SOS bērnu ciemats pēc likumdošanas ir ārpusģimenes aprūpes institūcija. Katram bērnam ir sava ģimene ar vienām un tām pašām aprūpes personām – mūsu gadījumā tā ir SOS mamma un arī SOS auklīte. Bērni dzīvo ģimenē - no četriem līdz septiņiem bērniem ģimenē. Mums ir arī trīs ģimenes, kurās ir ne tikai SOS mamma, bet arī SOS tētis. Šie pāri arī savā starpā ir kā pāri. Brāļi un māsas nekad netiek šķirti, viņi dzīvo kopā. Vienā no ģimenēm mums ir seši bērni, kuri savā starpā ir māsas un brāļi. Viņi visi ir kopā, pateicoties tam, ka nonāca SOS bērnu ciematā.

Kāda ir ciemata ikdiena?

Bērni pa dienu apmeklē izglītības iestādes – bērnudārzus un skolas. Pārsvarā tās ir Valmieras izglītības iestādes, bet ir bērni, kuri brauc ārpus Valmieras teritorijas. Brauc uz relatīvi mazākām lauku skolām, kur ir mazāk bērnu vienā klasē. Nav noslēpums, ka bērni ir pārdzīvojuši dažāda veida vardarbību, un atsevišķos gadījumos var būt, piemēram, socializācijas problēmas. Valmierā lielajās skolās individuāla uzmanība skolēnam var būt nepietiekama, mazās skolās, mazās klasēs vairāk notiek individuālais darbs.

Vai ir arī kādas ārpusskolas aktivitātes?

Bērni apmeklē dažādas Valmieras interešu izglītības iestādes un pulciņus – iet gan Valmieras Mākslas skolā, gan mūzikas skolā, sporta skolā, bērnu un jauniešu centrā „Vinda”. Arī SOS ciematā ir vairākas brīvā laika aktivitātes - vokālās nodarbības, dejošanas grupa, arī futbola treniņi.

Vai ciematā ikdienā ienāk arī tādi bērni, kas nedzīvo ciematā?

Pie mums nāk, piemēram, dejot bērni, kuri nav ciemata iedzīvotāji. Nesen bija Jaungada pasākums, nāca dziedāt bērni, kuri nav ciemata iedzīvotāji. Tāpat teātri uzspēlē. Arī nākotnē plānots uzņemt ciemiņus un pašiem iziet sabiedrībā. Integrācija sabiedrībā ir svarīga. Pašlaik bērni dzīvo ciematā, bet agrāk vai vēlāk viņi paši dzīvos savu patstāvīgo dzīvi, un ir svarīgi, ka viņiem ir socializācijas iemaņas.

Kāda ir SOS bērnu ciemata un patversmes atšķirība?

SOS bērnu ciemats ir kā institūcija, bet tajā pašā laikā kā ģimene - bērniem ir pastāvīga aprūpes persona, kura nemainās. Bērnunamos, patversmēs ir audzinātājas uz maiņām, šeit aprūpes persona ir pastāvīga, bērni pierod. Dažiem bērniem, kuri savu bioloģisko ģimeni pat nav redzējuši, SOS mamma ir kā īstā mamma. Bērni šo SOS bērnu ciemata ģimeni atcerēsies kā daļu no savas bērnības. Šeit pēc iespējas vairāk ejam uz ģimenisko vidi. Ģimene ir kā sistēma - ja viņa funkcionē, bērns jūtas drošībā. Kā jau ģimenē notiek - tā plāno dažādas ģimenes aktivitātes, viens otram palīdz mācībās, bērni palīdz ēst gatavošanā, saimniecībā, apmeklē dažādus pasākumus.

SOS mammas loma ir svarīga?

Jā, un svarīgi ir tas, cik kompetenta ir mamma. Svarīgi, cik daudz viņa jūtas kā darbā un cik daudz viņa tiešām dala savu dzīvi ar bērniem. Ideālākajā variantā ir tā, ka mamma ziedo ļoti daudz no savas dzīves. Mammām, kuras strādā SOS ciematā Valmierā, bērni jau ir lieli, viņām ir sava dzīves pieredze. Šad tad viņu dzīves pieredze konfliktē ar profesionālo mammu, tādēļ mammas saņem profesionālu apmācību. SOS mammas ir apguvušas sociālās audzinātājas profesiju, tomēr nāk no dažādām profesijām. Tikai dažām ir bijusi pieredze pedagoģiskajā vai sociālajā darbā.

Vai ir bijuši gadījumi, kad bērni nespēj saprasties ar SOS mammu? Vai arī SOS mamma nav savā vietā?

Ir bijuši šādi gadījumi. Neviena sistēma nav perfekta, katrā ģimenē var būt konflikti. It sevišķi pusaudža vecumā, kad sākas autoritāšu krīze. Ja bioloģiskā mamma parastajā ģimenē vai SOS mamma nesaprot principus, kas notiek ar bērnu, patiešām var rasties konflikts, kas var beigties ar to, ka tiek izskatīts variants bērnu pārlikt uz citu ģimeni. Bet šādi gadījumi jau ir kā sekas. Ar pirmo dienu ir ļoti svarīgi, ka veidojas pozitīvā piesaiste mammai ar bērnu. SOS ciematos vēlamies sekmēt, ka SOS vecāki paši ir dzīves gudri un arī profesionāli - saņēmuši apmācību un zināšanas par dažādām audzināšanas lietām un disciplinēšanas metodēm.

Kas vēl bez SOS mammām strādā ciematā?

Galvenās personas ciematā ir SOS mammas, kuras ir ģimenes dzīves vadītājas. Kad viņas ir brīvdienās, nāk auklītes. Birojā uz vietas ir atbalsta personāls - ciemata direktors, sociālā darbiniece, psiholoģe, ciemata saimnieks, ciemata pedagogs, kurš nodarbojas ar brīvā laika aktivitāšu organizēšanu, sekretāre, grāmatvedis. Tas ir atbalsta personāls SOS mammām. Vēl ciematā ir virkne ar atbalsta pasākumiem - logopēds, ir cilvēks, kurš vada Montesori nodarbības, ir iespējama psihoterapija, pieejams bērnu neirologs. Tiek rīkotas grupu supervīzijas un individuālās supervīzijas mammām. Ir pieredzes apmaiņas braucieni, virkne aktivitāšu, kurās piedaloties mamma kļūst kompetenta un zinoša savā darbā.

Kāda pašlaik ir situācija ar Valmieras ciemata mājiņām? Vai visas ir aizpildītas?

Pašlaik ir viena brīva mājiņa. Tā kā Valmieras ciemats ir jauns, ciemata politika ir tāda, ka tas piepildās pakāpeniski. Šī gada vidū ir plānots uzņemt vēl papildus bērnus un atvērt 12. māju. Ģimenes mamma ir noskatīta, pašlaik viņa strādā kā auklīte. Valmieras ciematā ir nepieciešamas vēl papildu auklītes, jo pašlaik katrā mājā nav auklītes. Atsevišķos gadījumos uz divām ģimenēm ir viena auklīte, bet normāli būtu, ka katrā ģimenē ir sava auklīte. Vēl šogad plānojam pieņemt divas auklītes.

Kāds ir bērnu tālākais ceļš pēc SOS ciemata?


Pusaudžiem ap 15 gadu vecumu nākošais solis pēc ciemata ir jauniešu mājas. Tas ir laiks, kad bērns beidz 9. klasi. Jauniešu māja ir nākošais solis ceļā uz patstāvīgu dzīvi. Šeit gan domas dalās, ka varbūt 15-16 gadi ir par ātru, bet es personīgi šajā nozarē strādāju jau 17 gadus. Pirms tam vadīju jauniešu māju un ilgus gadus dzīvoju kopā ar jauniešiem. Uzskatu, ka 15-16 gadi ir īstais laiks, kad sāk veidoties patstāvīgās dzīves iemaņas. Jaunietim jāiemācās gan par sevi parūpēties, gan arī plānot savu laiku, doties uz skolu un arodskolu, izvirzīt nākotnes mērķus. Agrāk vai vēlāk visi jaunieši sāk savu patstāvīgo dzīvi. Ja jaunietis nav gatavs to darīt, viņš dodas uz pašvaldību un lūdz pabalstu. Šādā gadījumā apburtais loks turpinās. Šeit svarīgs jautājums ir par savas personīgās dzīves, ģimenes plānošanu tā, lai neturpinātu savu vecāku pieļautās kļūdas. Lai jaunietis būtu pilnvērtīgs pilsonis, nevis pabalstu saņēmējs. Tas ir mūsu uzdevums.

Uz kurieni dodas bērni no Valmieras SOS bērnu ciemata?

Valmierā ciemata bērni vēl nav tik veci. Nākamgad Valmierā plānots sākt veidot jauniešu māju. Vēl īsti nezinām, kāds būs formāts, - vai tas būs kā dzīvoklis vai māja. Uz gada otro pusi jauniešu māja būs, jo ir vairāki pusaudži, kuri sasniegs 15 gadu vecumu un pabeigs devīto klasi. Jauniešu mājā kopā dzīvo līdz pat 18 jauniešiem. SOS bērnu ciematu iekšējā kārtība paredz, ka jaunieši var uzturēties mājā līdz pat 25 gadu vecumam. Pēc jauniešu mājām ir vēl viena pakāpe - daļēji patstāvīga dzīve, kad jaunietis dzīvo savā mājoklī, viņam ir darbs, bet viņš saglabā saikni ar SOS bērnu ciematiem. Viņš var saņemt padomu, atbalstu.

Vai var būt arī tā, ka bērns, kas sasniedz 15 gadu vecumu, vēl nav gatavs doties uz jauniešu māju?

Jā, šādā gadījumā viņš uzturas ciematā, cik ilgi tas ir nepieciešams. Tas ir atkarīgs no katra individuālā gadījuma, tādēļ katram bērnam ciematā ir individuālais attīstības plāns, pēc kura tiek prognozēta un plānota viņa dzīves gaita.

Kādēļ daļa bērnu nonāk SOS ciematos, bet citi bērnunamos?


Tā ir pašvaldība, kura izvēlas bērna aprūpes formu - vai tas ir pašvaldības bērnunams-patversme vai SOS ciemata ģimeņu pakalpojums. Interese par mūsu pakalpojumu ir liela, bet brīvu vietu nav. Pašvaldības sociālais dienests, kurš zina situāciju vietējā pašvaldībā, šajā jautājumā strādā sadarbībā ar bāriņtiesu, jo bāriņtiesa ir tā, kura pieņem lēmumu par vecāku aprūpes izbeigšanu vai aizbildniecības iecelšanu. Ja konkrētajā apvidū nav audžuģimenes, parasti tiek lemts par ārpusģimenes aprūpes iestādi. Bieži vien pašvaldība izlemj savus bērnus ievietot savā aprūpes iestādē, savā bērnunamā. Tomēr ir arī citi precedenti - Liepājā ir bērnunams, bet Liepājas bāriņtiesa ir pieņēmusi lēmumu apmēram 10 bērnus ievietot Valmieras SOS bērnu ciematā. Uzskatu, ka SOS bērnu ciemats sniedz vispusēju pakalpojumu. Labākā institūcija, protams, ir ģimene, un vislabāk, ja bērns nonāk audžuģimenē, vai arī uzreiz tiek pieņemts lēmums par adopciju.

Parasti sociālie dienesti domā, ka varbūt tā ģimene, kurai atņem bērna aprūpes tiesības, ar laiku maina savu uzvedību un dzīvesveidu. Tomēr tas notiek ļoti reti. Ja bērnu no ģimenes izņem, ļoti retos gadījumos viņš nonāk atpakaļ šajā ģimenē. Lielākoties viņš tiek nodots ārpusģimenes aprūpes iestādei vai arī viņš tiek audžuģimenē, vai arī notiek adopcija.

Cik maksā SOS bērnu ciemata pakalpojums?

Šādas institūcijas uzturēšana ir dārga. Ja mēs skatāmies pilnu Valmieras SOS bērnu ciemata budžetu, bērns izmaksā gandrīz 600 latus mēnesī. Pašvaldības līdzfinansējums ir 230 lati. Starpību starp izmaksām un pašvaldības piešķirtajiem līdzekļiem sedz starptautiskā SOS ciemata organizācija un vietējie sponsori. Esmu dzirdējis no vairākām pašvaldībām, ka viņas ver ciet savus bērnunamus, jo uzskata, ka bērni, kas tur aprūpēti, nav spējīgi izdzīvot tālāk, jo sniegtais pakalpojums ir nepietiekams. Pēc tam bērni vienalga nāk uz pašvaldību un lūdz pabalstus.

Kā veidojas Valmieras SOS bērnu ciemata gada budžets?

Bērns izmaksā 600 latus mēnesī. No šīs summas atņem pašvaldību piešķirtos 230 latus par bērnu mēnesī, paliek 370 lati. 70% šīs naudas nāk no starptautiskās SOS organizācijas, un pārējā nauda tiek piesaistīta ar dažāda veida sponsoriem. Valmieras SOS bērnu ciemata budžetā lielākie izdevumi ir darbinieku algām, nodokļiem, saimnieciskiem izdevumiem. Nākamā lielākā pozīcija ir SOS ģimeņu budžeti - līdzekļi pārtikai, saimnieciskiem izdevumiem, apģērbam, skolas naudai vai interešu izglītībai.

No valsts SOS bērnu ciemati finansiālu palīdzību nesaņem?

Nē, tāpēc arī ir svarīgi diskutēt ar valsti par šo sistēmu kopumā. Jo sanāk, ka sabiedriskās organizācijas grib vairāk un saka, ka kaut kādas izmaiņas ir jāveic normatīvajos aktos, bet valsts, konkrēti Labklājības ministrija, varētu būt aktīvāka un nākt ar savu redzējumu un domu. Pašlaik ejam un traucējam viņus, un pat finansējumu nelūdzam, bet sakām, ka noteikumi, kas regulē bērnu aprūpi, ir novecojuši, ir pēdējais brīdis viņus mainīt.

Ir iniciētas izmaiņas kādos noteikumos?

Divas lietas, kas paredz bērnu aprūpi - Ministru kabineta noteikumi nr. 291 „Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” un noteikumi nr. 431 „Higiēnas prasības sociālās aprūpes institūcijām”. Pašlaik SOS bērnu ciemata asociācija ir iniciējusi savus priekšlikumus un grozījumus. Pakalpojums ir attīstījies, bet MK noteikumi ir atpalikuši. Uzskatu, ka jāmeklē visefektīvākās bērnu aprūpes formas, kas palīdz bērnam izaugt par kvalitatīvu pilsoni, kurš pēc aprūpes iestādes ir nodokļu maksātājs, nevis pabalsta saņēmējs. Ir iestādes, kuras vienmēr būs, piemēram, cilvēkiem ar garīgu atpalicību, fiziskiem ierobežojumiem vai nopietnām atkarībām, bet pašreiz par tādām nerunāju. Runāju par normāliem bērniem, kuriem jāsaņem aprūpe pēc iespējas tuvāk ģimeniskajam modelim. Ar savu iniciatīvu negribam teikt, ka vajag kaut ko likvidēt, bet ir jāatsperas uz izmaiņām. Klauvējam pie Labklājības ministrijas durvīm, ejam ar gataviem priekšlikumiem un sakām, ka ir jāmainās. Uzskatu, ka bērnunamu-patversmju modelis ir sevi izsmēlis. Sabiedrība pati saka, ka tie ir tikai patērētāji.

Vai atbalstāt viedokli, ka bērnunamus vajadzētu likvidēt?

Nevajadzētu likvidēt, bet organizēt savādāk. Vajadzētu veidot tādas kā nelielas grupas, tā kā tas ir SOS ciematos - līdz 15 vai 16 gadu vecumam, un tad ir jauniešu mājas. Ja tas ir pašvaldības bērnunams, vajadzētu nodrošināt, ka aprūpes personas nemainās. Vairāk privātāku, vairāk individuālāku kārtību bērnunamos. Istabiņā ne vairāk kā divi, maksimāli trīs bērni, gaišas, siltas, izremontētas telpas. Var domāt par atsevišķu mājiņu būvniecību, kaut gan, zinot, ar kādām finansiālām problēmām pašvaldības saskaras, varbūt vairāk ir jāskatās, kur var apgūt Eiropas Savienības Sociālā fonda līdzekļus. Tai pašā laikā jādomā par bērnunama darbinieku profesionālo kompetenci, vai personas, kas strādā ar bērniem, labi ar viņiem saprotas.

Valstij ir viena institūcija, kura, manuprāt, būtu steidzami jālikvidē - tā ir aprūpes iestādes, kur nonāk bērni līdz divu gadu vecumam. Pēc iespējas ātrāk šiem bērniem ir jāatrod ģimene. Te ļoti aktīvi darbojas organizācijas, kuras pārstāv ārzemju adoptētāju intereses, jo nav noslēpums, ka daudzi Latvijas bērni nonāk ārzemēs.

Vai varētu būt kāds veids, kā vairāk varētu veicināt bērnu nonākšanu audžuģimenēs?


Tas ir atkarīgs no valsts sociāli ekonomiskās situācijas. Redzam, kas notiek, cik ir to stipro ģimeņu, kuras būtu gatavas bērnu ņemt. Nav viņu daudz. Cilvēki daudz izbrauc uz ārzemēm strādāt. Tas vairāk izplatīts Eiropā un Skandināvijā, kur cilvēkiem ir lielāka stabilitāte dzīvē. Latvijas situācija nav labvēlīga, lai audžuģimeņu skaits palielinātos. Varbūt, ka to var regulēt ar materiālo ieinteresētību. Varbūt valsts, likvidējot iestādes zīdaiņiem, šos līdzekļus varētu pārlikt uz audžuģimenēm.

Pēdējos gados palielinājies Latvijas adoptētāju skaits. Kādi varētu būt tie iemesli, kādēļ Latvijas iedzīvotāji vairāk adoptē bērnus?


Grūti teikt. Ir gan sekmju stāsti ar Latvijas adoptētājiem, gan neveiksmes. Jāpriecājas par gadījumiem, kur bērni jūtas labi ģimenē, bet nācies arī saskarties ar problēmām. Lielākās problēmas gan ir audžuģimenēs, ne adoptētājiem. Jo labāk iet valstij, jo sociālekonomiskā situācija vairāk virzīta uz augšupeju, jo vide bērnu adopcijai ir labāka, motivējošāka.

Vai šeit kāda loma var būt materiālajai ieinteresētībai?


Ja ģimene adoptē bērnu, tur nav nekādas materiālas ieinteresētības. Materiālā ieinteresētība var būt tad, kad cilvēks piekrīt būt par audžuģimeni. Valsts piešķirtā summa ir neliela, bet cilvēkiem lauku apvidos vairāk ir izplatīta šī audžuģimeņu kustība. Tas ir kā ienākumu avots un nodarbošanās. Ir gan sekmju stāsti, gan problēmas. Te ļoti lielā mērā atbildība ir jāuzņemas bāriņtiesai. Kādā veidā viņi ir piešķīruši audžuģimenes statusu, vai tā ģimene tiešām ir bijusi izvērtēta, vai viņa ir gatava uzņemties šo pienākumu. Katrā ziņā bērnu lētāk ir uzturēt audžuģimenē nekā SOS ciematā vai bērnunamā. Diemžēl mūsu valstī ir stabilu ģimeņu trūkums.

Vai var adoptēt arī tos bērnus, kas nonākuši SOS ciematā?

No Valmieras SOS bērnu ciemata ir adoptēti vairāki bērni. Bērnu ciemats ir orientēts uz ģimeni. Tajā pašā laikā bāriņtiesas, no kurām bērni pie mums nāk, sadarbojas ar organizācijām, kuras aizstāv adoptētāju intereses un uzaicina mūsu bērnus uz viesģimenēm, piemēram, Amerikā. Tādejādi tiek izjaukts ģimenes aprūpes modelis, jo šeit bērni, iespējams, beidzot ir atraduši mammu un tēti. Mēs rekomendējam bāriņtiesai bērnus nesūtīt uz ārzemēm - kādēļ viņiem būtu jābrauc uz kādu Amerikas ģimeni viesoties, nevajag jaukt bērniem prātu. Viņi vairs nesaprot, kas ir viņu ģimene. Igaunijā ir tāda sistēma, ka, ja bērns nonāk SOS bērnu ciematā pie SOS ģimenes, viņu nevar adoptēt. Adopcija, manuprāt, ir nevēlama tad, kad bērns ir sasniedzis pusaudža gadus. Valstī cīnāmies ar demogrāfisko situāciju, gribam, lai cilvēki nebrauc uz ārvalstīm, lai paliek Latvijā. Tajā pašā laikā ir kanāls, pa kuru bērni aizplūst uz ārzemēm. Ja tas ir padsmitnieks, viņš pēc vairākiem gadiem būs pieaudzis cilvēks, kurš iesaistīties sabiedrībā un tādejādi vairos Latvijas kopproduktu.

Kādēļ tomēr bērni no SOS ciemata tiek nodoti adopcijai?


Viena lieta ir tā, ka pašvaldības bāriņtiesa tādā veidā risina savu ekonomisko situāciju. Viņa labprāt bērnu atdod adopcijai, un šim bērnam vairs nav jāpērk ārpusģimenes aprūpes pakalpojums. Tādejādi, ja tie ir, piemēram, četri bērni, tas ir 1000 latu mēnesī no konkrētās pašvaldības. Gadā tie ir 12 000 latu, kuri nav jāmaksā.

Vai bāriņtiesa klausās jūsu viedoklī par to, kuru bērnu nevajadzētu sūtīt uz viesģimeni, izņemt no SOS ģimenes?


Ir gadījumi, kad klausās, un ir arī tādi, kad neklausās. Esam rakstījuši bāriņtiesām un ieteikuši bērnu labāk nekur nesūtīt. Bērns tiek izņemts no skolas un iekavē mācību vielu. Šādas rekomendācijas bāriņtiesa var arī neņemt vērā. Netiek izvērtēts, kā bērns jūtas, atbraucis no viesģimenes. Mēs esam ikdienā kopā ar bērniem, zinām viņu situāciju.

Latvijā tiek apspriestas demogrāfijas problēmas - pārāk maz dzimst bērnu. Vai neliekas, ka tiek aizmirsti tie bērni, kas dzimuši, bet kādu iemeslu dēļ palikuši bez ģimenes?

Nē, aizmirsti viņi nav, bet, manuprāt, ir tāds stereotips par bērniem, kuri nāk no ārpusģimenes aprūpes iestādēm. Ļoti daudz jākomunicē ar sabiedrību, skolu vecākiem, bērniem, sakot, ka tie ir tādi paši bērni kā visi pārējie. Nav starpība, ka viņš nāk no SOS bērnu ciemata. Manuprāt, jautājums ir par izpratni. Katram bērnam pirmā laime ir piedzimt normālā ģimenē. Bērni jau nav vainīgi, ka viņi nonāk ārpusģimenes aprūpes iestādē. Nevarētu teikt, ka par viņiem ir aizmirsts, bet par viņiem ir nepareizs priekšstats. Reizēm pret šiem bērniem ir pat klaji nelabvēlīga attieksme.

Kristīne Meistere LETA
09.02.2012
Copyright © LETA

1