Arhīvs

Visi jaunumi
10 Jūnijs 2013

Tas ir mans aicinājums – būt mammai un rūpēties par bērniem!

Īslīces SOS bērnu ciematā Nora strādā jau 11 gadus. Līdz aizvadītā gada oktobrim viņa strādāja par auklīti, bet nu jau gandrīz gadu viņa ir SOS audžumamma. Kļūšana par SOS mammu bija dabisks ceļš, jo Nora vienmēr bijusi starp bērniem.
Lai arī pēc profesijas Nora ir šuvēja, tas viņai netraucē strādāt ar bērniem. Pašai kopš bērnības ir gribējies lielu ģimeni, izauklēti 2 pašas un pulciņš kaimiņu bērnu. Šobrīd Nora rūpējas par 6 bērniem, no kuriem 4 brāļi un māsiņa ir no vienas ģimenes, bet vecākais dēls jau dzīvojis Īslīces SOS ciematā vairākus gadus.


Kā Tu raksturotu SOS mammas ikdienu?
SOS mammas dzīvi varu raksturot kā vāveres skrējienu ritenī, jo bērni ir mazi, daudz ko neprot. Jāmācas lietas, kas citās ģimenēs ir pašsaprotamas. Jau pēc pirmā mēneša, ko pavadīju ar bērniem novēroju, ka viņi mainās, vairāk uzticas, vēlas mīlestību. Viņi saprata, ka ir drošībā.
SOS mamma ir vienkārši mamma – tas visu arī izsaka! No rīta viņa modina bērnu, sarūpē brokastis, palaiž uz skolu, aizved uz bērnudārzu - rūpējas, lai visi būtu pabaroti, apģērbti un samīļoti.

Pats grūtākais, kas jāizdzīvo ar šiem bērniem atšķirībā no pašas, ka savu mazuli gaidot, esi sagatavojies un iepazinies kopā līdz ar pirmajiem dzīves mirkļiem, bet šeit, ciematā, bērni jāiepazīst jau dažādos vecuma posmos ar savu dzīves pieredzi, kas ne vienmēr ir tā veiksmīgākā. Jāsaprot, kas ar viņiem notiek – vai tas ir normāli, vai nē. Piemēram, tagad meitiņa ir slima, braucam pie ārsta un kopīgi ar speciālisti cenšamies izprast, vai šāds klepus rāda, ka bērnam tīrās organisms, vai tomēr tam jāpievērš lielāka uzmanība.
SOS mammas profesiju nevar apgūt skolā, es domāju, ka to nevarētu iemācīt, tā tomēr ir dzīves skola un pieredze. Labs pamats SOS mammas darbā ir pedagoģiskā izglītība, kas dod zināšanas  pedagoģijā un psiholoģijā, dažādos bērnu attīstības posmos. SOS mammas darbā dzīve piespēlē savas iespējas un izmaiņas.

Kādai, Tavuprāt, ir jābūt SOS mammai?
SOS mammai noteikti jābūt mīļai, labsirdīgai un iejūtīgai, bet tajā pašā laikā jāsaglabā stingrība un jāprot pateikt nē. Ne mazāk svarīgas rakstura īpašība ir sirdsgudrība un spēja svešo bērnu pieņemt kā savējo. SOS mamma tā ir misija!

Ir jāpieņem, ka bērniem ir sava pagātne, savas atmiņas par tuviniekiem. SOS mammai noteikti jābūt apveltītai ar labu humora izjūtu, citādi ar tik lielu ģimeni un atšķirīgiem bērniem būs grūti, jo jebkurš strīds jāprot pārvērst jokā, jānovērš uzmanība no saspīlējumiem bērnu attiecībās.
Kā vienu no rakstura īpašībām, ar ko jābūt apveltītai SOS mammai - komunikabilitāte, jo šajā amatā jābūt spējai neapjukt dažādās dzīves situācijās, attapīgai, kā arī fiziski spēcīgai, lai kopā ar mazajiem varētu spēlēt futbolu, skriet vai nodarboties ar citām aktivitātēm. SOS mamma reizē ir bērns un pieaugušais, viņa prot iejusties bērna ādā un saprast, kā viņš jūtas.

Vai Tava ģimene neiebilst, ka viņu mamma tagad savu uzmanību velta citiem bērniem, vai viņa neizjūt greizsirdību?

Mani bērni ir pieauguši, meitai jau 20 gadi, bet dēlam 21. Viņi bieži atbrauc ciemos pie mums uz ciematu, kā arī mēs katru vakaru sazvanāmies, lai aprunātos, kā gājis pa dienu, kā jūtamies – mēs esam ciešā kontaktā. Mana ģimene nav greizsirdīga uz mammas darbu, pirms sākt darbu ciematā, biju uztraukta, kā tagad būs, ilgi domāju, vai neatņemšu sevi ģimenei, lēmumu pieņēmu kopā ar bērniem. Es pat domāju, ka arī mani bērni varētu strādāt šādu darbu, jo viņiem patīk tas, ko dara mamma un paši mīl bērnus. Varētu pat teikt, ka vairāk par manu darba izvēli pārdzīvo mamma, kaut arī viņa atbalsta manu izvēli.

Lūdzu raksturo savu pašreizējo ģimeni Īslīces SOS bērnu ciematā!
Mani bērni pirms nokļūšanas Īslīces bērnu ciematā dzīvojuši bērnunamā, viņiem ir sava dzīves pieredze – viņi ļoti labi saprot, kas ir māja, kas bērnunams, kas īstie vecāki. Dzīvojot bērnunamā, viņiem bija iespēja nedēļas nogalēs tikties ar saviem īstajiem vecākiem. Jaunākajai meitiņai ir 3 gadi, bet puikas ir vecumā no 4 gadiem līdz pat 12 gadiem, ar pāris gadu starpību. Skumji, ka vienam no dēliem šīs jau ir ceturtās mājas. Oktobrī, kad pie manis ieradās šie bērni, viņi bija agresīvi, bieži vien savā starpā sakāvās, strīdējās, bet tagad ir mainījušies, palikuši mīļi. Tagad es jūtos mierīgi. Vakaros mēs kopīgi spēlējam spēles, lasām grāmatas, skatāmies multfilmas. Bieži vien mājā valda pilnīgs klusums, kas sākumā likās neiespējami, jo valdīja liela kņada un troksnis.

Kas ir pats grūtākais Tavā darbā?
Grūtākais šajā darbā ir atrast īsto pieeju katram bērnam, saprast, kāds viņš ir, kā pareizi reaģēt. Laimes brīžus ir vieglāk atcerēties, piemēram, redzot, ka bērns kaut ko iemācījies, smaida, kļūst patstāvīgāks, labi jūtas.

Grūtāk ir arī nedēļas nogalēs, kad vecākais no dēliem atbrauc no Rīgas, kur viņš mācās – atrast visiem psiholoģisko komfortu, lai nebūtu nesaskaņas. Šajā brīdī man jāprot nogludināt situācijas, ja kāds sūdzas par otra rīcību, noķert īsto brīdi, kad iejaukties bērnu strīdos, kad nē. Protams, ir grūti, ka ir 6 bērni un katram savas vajadzības, intereses un vecums. No rīta es cenšos veltīt uzmanību mazākajiem, pēcpusdienā skolēniem, bet vakarā bērnudārzniekiem, lai neviens nebūtu apvainojies.

Kā bērni Tevi pieņēma?

Es domāju, ka viņi pieņēma mani diezgan ātri. Palīdzēja arī tas, ka pieci bērni ir no vienas ģimenes, līdz ar to viņi atbalsta viens otru. Jau pirmajā nedēļā viņi bija atklāti un pastāstīja par savu pagātni, protams, to, ko paši vēlējās. Vērojot viņu rotaļas es uzzinu vēl vairāk par viņu pagātni.

Kā ir ar pieķeršanos kādam bērnam?
Ar prātu jācenšas saprast, ka nepieciešama kāda neredzama robeža attiecībās ar bērniem, kuri mums doti uz laiku. Šo palaišanu esmu izbaudījusi arī ar saviem bērniem, kad lielais dēls pēc skolas beigšanas devās strādāt uz ārzemēm, bija ļoti grūti.

Ko Tu vēlētos piebilst?
Es jūtos laimīga un gandarīta par to, ko daru! Šeit, kopā ar šiem 6 bērniem man ir māju sajūta, es dzīvoju tā, kā vēlos. Tas ir mans aicinājums – būt mammai un rūpēties par bērniem!