Jaunumi

Visi jaunumi
08 Decembris 2016

Par konferenci “Trauma: kā atbalstīt bērnu audžuvecāku aprūpē”

Šī gada 8.novembrī Ļubļinā (Polija) notika konference  “Trauma: kā atbalstīt bērnu audžuvecāku aprūpē”. Konferenci organizēja Polijas SOS Bērnu ciemati, sadarbībā ar Polijas ģimenes, darba un sociālās politikas ministriju un Polijas bērnu ombudu. Konferences auditorija bija profesionāļi: Polijas SOS Bērnu ciematu ģimenes, audžuģimenes un profesionāļi, kas ikdienā nodrošina aprūpi bērniem,  kuru vecāki tādu vai citādu iemeslu dēļ nespēj par viņiem parūpēties.

Konferences mērķis bija  paaugstināt profesionāļu zināšanas lai stiprinātu ārpusģimenes aprūpes  kvalitāti. Bērnam, kurš piedzīvojis traumu, nepieciešams īpaši rūpīgs, pieņemošs  un uzmanīgs pieaugušais, kurs izprot traumas nozīmi bērna dzīvē un tās radītās sekas. “Tas ir ļoti nopietns uzdevums:  pasargāt bērnus, kas jau ir pārdzīvojuši  tik daudz,  no atkārtotas  traumas”, uzsvēra Polijas SOS Bērnu ciematu vadītāja Barbara Rajkowska.

Konferencē uzstājās Ļubļinas Universitātes Pedagoģiskā institūta mācību spēki, profesionāļi un praktiķi, kas ikdienā strādā ar bērniem un jauniešiem gan audžuģimenēs, gan SOS ģimenēs un citās ģimenes modeļa aprūpes formās.

 

Emocionālu traumu var radīt pēkšņs, ārkārtīgi spēcīgs un  biedējošs notikums, kā, piemēram, auto negadījums vai ugunsgrēks, vai arī ilgstoša negatīva emocionāla pieredze, tāda  kā pieaugušā aprūpētāja vienaldzība, pienācīgas aprūpes trūkums, nespēja apmierināt bērna pamatvajadzības, fiziska un emocionāla vardarbība, piesaistes personas trūkums vai  bērna pamešana novārtā. Tas var radīt būtiskas sekas bērna spējā atpazīt apkārtējo cilvēku emocijas, ietekmēt  empātijas attīstību, veselīgas piesaistes veidošanos un emociju paškontroli, ka arī būtiski ietekmē tādus psihisko  procesus kā uzmanības koncentrēšanas spēja un atmiņa”, savā prezentācijā vēstīja Aneta Borkowska, PHD.

 

Ļoti paliekošu iespaidu uz konferences skatītājiem atstāja Krzistofa Lisža (Krzysztof Liszcz) uzstāšanās. Krzistofs ir ārsts psihiatrs, kā arī tēvs adoptētiem bērniem,  bijis arī audžuvecāka lomā.  Viņš it īpaši uzsvēra, cik svarīgi ir lūkoties no bērna perspektīvas,  mazināt savas gaidas attiecībā pret bērnu, mainīt attieksmi un uzvedību, lai tā kļūtu bērnam “terapeitiska”, jeb dziedējoša. Traumatiska  pieredze var radīt ilgstošus traucējumus bērna nervu sistēmai, kā rezultātā bērna spējas var būt ilgstoši iedragātas, un dažādām terapeitiskajām metodēm var būt ļoti ierobežotas iespējas mazināt nodarīto postu. Tādēļ ir nepieciešams meklēt viedus kā “pielāgot pasauli” bērna ierobežotajā iespējām, nevis vienmēr mēģināt bērnu pielāgot apkārtējai pasaulei un jauniem noteikumiem.

 

Arī Hanne Robenhagen, naratīvā terapeite no Dānijas, un citi runātāji  uzsvēra, cik svarīgi saredzēt bērnā mītošo spēku un pozitīvās puses, stiprināt viņu, nevis saskatot negatīvo, bet uzsverot un veicinot pozitīvo. Šāda attieksme pieprasa no pieaugušajiem attieksmes maiņu un jaunu darba metožu apzināšanu.

 

Konference tika līdzfinansēta Ziemeļvalstu Ministru padomes projekta “ Ziemeļvalstu, Baltijas un Krievijas profesionāļu pieredzes apmaiņa kvalitatīvas ārpusģimenes aprūpes nodrošināšanai  bērniem, kas piedzīvojuši traumu” ( angļu val.-  „Exchange of Nordic, Baltic and Russian Experience in the Provision of Quality Care for Traumatized Children in Alternative Care"). 

 

Apskatu sagatavoja: Dace Beināre