Bērnu interešu aizstāvība

Visi jaunumi
21 Jūlijs 2016

“Darītājiem būtu jāsāk runāt, un runātājiem būtu jāsāk darīt”

Virsrakstā paustā atziņa ir viens no maniem galvenajiem secinājumiem, noslēdzoties Eurochild konferencei “Children’s Rights Matter: Why Europe needs to invest in children” 2016. gada 5.–7. jūlijā, Beļģijas galvaspilsētā Briselē. Konferencē piedalījos kā Latvijas SOS bērnu ciematu pārstāvis, un kopā ar SOS ciematu darbiniekiem no Bulgārijas, Horvātijas un Briseles prezentēju starptautisko projektu “Bērnu aprūpē strādājošo speciālistu apmācība”  (Training Professionals Working with Children in Care), kurā iesaistīta arī Latvija. 

Rakstā es sniegšu ieskatu Eurochild konferences norisē un piedāvāšu savas refleksijas par piedzīvotu un uzzināto.

Konference saveda kopā 250 dažādu organizāciju un iestāžu pārstāvjus, no 35 dažādām valstīm, tai skaitā, Francijas, Vācijas, Horvātijas, Ukrainas, Turcijas u.c. Visus šos speciālistus vienoja ieinteresētība bērnu tiesībās un  to interešu pārstāvniecība. Konference tika organizēta, lai kopīgi pievērstos jautājumiem par to, kāds progress jau šobrīd ir sasniegts un kas vēl ir jāizdara bērnu tiesību jomā. Tika apskatītas piecas tēmas – izglītība, bērnu agrīnie gadi, veselības veicināšana, ģimeņu stiprināšana, sociālā aizsardzība un labklājība. Katra no šīm tēmām tika skatīta saistībā ar kādu no trim bērnu mērķa grupām – nabadzībā dzīvojošie bērni, bērni, kurus skar migrācija un bērni, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpēs un bērni, kuriem pastāv risks nonākt ārpusģimenes aprūpē. 

Viens no ANO bērnu tiesību deklarācijas punktiem paredz bērnu un jauniešu iesaisti to lēmumu un aktivitāšu īstenošanā, kas skar bērnu un jauniešu ikdienu un labklājību. Arī šīs konferences plānošanā, organizēšanā un īstenošanā iesaistījās bērni un jaunieši vecumā no 12 gadiem. Kaut arī šī līdzdalība varētu tikt skatīta kā vien bērnu piesaiste nenozīmīgu uzdevumu veikšanā, viņu nozīme parādījās jau pirmajā dienā. Pēc vairākām runām, un ieilgušas, samērā sausas ekspertu paneļa diskusijas viens no pusaudžiem piecēlās un norādīja, ka šī daļa ir neefektīva un īpaši nepievilcīga klātesošajiem bērniem un jauniešiem, kuri šajā brīdī lielākoties jau bija pametuši zāli, kā arī, ka tā ir pārlieku ievilkusies un būtu nepieciešams pievērsties nākamajai pasākuma daļai, kurā bija paredzēta iepriekš dzirdētā apspriešana un izdiskutēšana mazākās grupās. Pēc šī uzsaukuma (kurš tika saņemts ar vētrainiem aplausiem) tas arī tika īstenots un tiešām ļāva sasniegt daudz lielāku dalībnieku iesaisti un ieinteresētību. Ja bērniem un jauniešiem ir iespēja izteikties, tie var norādīt uz problēmām, kuras pieaugušie speciālisti bieži vien palaiž garām vai pieņem kā pašsaprotamas.

Konferences nākamajā dienā dalībniekiem bija iespēja apmeklēt kādu no 14+ sociālo pakalpojumu, dienestu un ES institūciju vietām Briselē un tās apkaimē.

Vizīšu vietas ietvēra gan mūžizglītības centru, gan Eiropas Komisiju, gan pagaidu uzturēšanās centru patvēruma meklētājiem, u.c. Es apmeklēju vienu no organizācijām, kuras Briselē īsteno bērnu un pusaudžu brīvā laika aktivitātes, un guvu ieskatu tajā, cik nozīmīga bērnu attīstībā un izaugsmē ir pieeja kvalitatīvām brīvā laika pavadīšanas iespējām. Tāpat bija interesanti un vērtīgi iepazīties ar šīs iestādes integrēto pieeju – tā vienlaikus gan mēģina mazināt sociālo nevienlīdzību, piedāvājot atbalstu mācībās, gan uztur programmu, kura cenšas samazināt skolu pamešanu, gan arī nodrošina darba vietas vietējiem iedzīvotājiem, kuri atrodas sarežģītā ekonomiskā situācijā.

Pēcpusdienā bija pieejami 13+ semināri par tēmām, kuras iezīmētas augstāk. Es piedalījos seminārā par atbalstu jauniešiem, kuri uzsāk  patstāvīgu dzīvi. Īpaša uzmanība bija veltīta jauniešu, kuri paši ir dzīvojuši ārpusģimenes aprūpē, iesaistei aprūpes darbinieku apmācībās. Balstoties inovatīvā pētījumā “Resilience and Social Capital: The Voices of Care Leavers from one London Borough” (2015), kurš tika veikts vienā no Londonas rajoniem, Lusilla  Aleina un Dr. Helēna Hinglija-Džounsa ilustrēja nepieciešamību ņemt vērā pusaudžu vēlmes un intereses brīžos, kad tiek pieņemti lēmumi par viņu dzīvēm un to izmainīšanu. Pētījuma ietvaros jaunieši ar ārpusģimenes aprūpes pieredzi tika iesaistīti to speciālistu, kuri vēlāk darbosies ārpusģimenes aprūpē, apmācībās, lai caur savu pieredzi nodotu tiem informāciju par to, cik nozīmīga ir pusaudžu iesaistīšana šo lēmumu pieņemšanā un cik lielu iespaidu pusaudžu izslēgšana no tiem atstāj uz viņu dzīvi pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās. Šī pieeja parāda, cik nozīmīga ir bērnu līdzdalība tiesību īstenošanā un sniedz ieskatu praktiskos veidos, kā to īstenot un pielietot aprūpes pakalpojumu kvalitātes uzlabošanā.

Noslēdzošajā sesijā es un kolēģi no starptautiskā SOS biroja vadījām semināru par bērnu tiesību ievērošanu un ar to saistītajiem izaicinājumiem ārpusģimenes aprūpē. Dalībnieki izrādīja īpašu interesi par tām projekta daļām, kurās tika izmantota jauniešu pašu kompetence, lai uzlabotu ārpusģimenes aprūpes kvalitāti, kā arī norādīja uz nepieciešamību nodrošināt to, ka šāda veida aktivitātēs tiek iesaistīti ne tikai tie bērni un jaunieši, kuri ir aktīvi un  atbildīgi, bet arī mēģināt piesaistīt tos, kuru uzvedībā vērojamas problēmas.

Visbeidzot, konferences nobeigumā bērni un jaunieši, kuri piedalījās konferencē izstrādāja un prezentēja deklarāciju par to, kā bērnu tiesībām būtu jātiek īstenotām un atbalstītām Eiropā, īpaši uzsverot četrus punktus: 

  • Iesaistīt bērnus un jauniešus lēmumu pieņemšanā; padarīt to par prasību visās ES valstīs, un tajās valstīs, kuras vēlas pievienoties ES;
  • Uzraudzīt un ziņot par to, kā sabiedrības nauda tiek tērēta ar bērniem saistītu projektu īstenošanā, un ļaut bērniem iesaistīties budžetu plānošanā;
  • Izstrādāt tiesību apmācību bērniem un piedāvāt katram bērnam bērnu tiesību pasi, lai informētu viņus par viņu tiesībām;
  • Integrēt bēgļu bērnus un tos, kurus skar migrācija; nodrošināt, ka viņi saņem vienlīdzīgu aizsardzību un piekļuvi viņu tiesībām uzaugt drošā vidē, ideālā gadījumā kopā ar savu ģimeni.

Kā redzams arī bērnu pašu izstrādātajā deklarācijā, lielākais uzsvars tiek likts tieši uz nepieciešamību iesaistīt viņus lēmumu pieņemšanā, norādot, ka bērni un jaunieši šajos jautājumos ir “experts by experience” – eksperti savas pieredzes dēļ. Bērnu un jauniešu spēja novērtēt to, kā prakses un lēmumi ietekmē bērnu labklājību un iespējas, ir nesalīdzināma un noteikti būtu uztverama kā resurss, kuru var un vajag izmantot.

 

Sagatavoja Arturs Pokšāns