"Nenoteiktība ir biedējoša," piebilst Viktorija. “Atgriežoties mājās, mums bija sava dzīve, pilnas ģimenes. Mums bija plāni – vieni nedēļas nogalei, citi vasarai, nākamajam gadam. Ja kāds plāns izgāzās, mums bija, kur atgriezties. Tagad mēs nezinām, ko darīt tālāk. Vai mums vajadzētu plānot? Plānot ko? Pie kā mēs varam atgriezties?"  

Ģimenes šķirti

"24. februāris, diena, kad sākās karš, bija šoks," saka Hanna, Viktorijas draudzene. “Tu negaidi, ka pamostoties, paķersi to, ko vari, paņemsi bērnus un aiziesi, nezinot, kad atgriezīsies. Šis sākotnējais šoks tagad ir pagājis, taču bailes vai nenoteiktība paliek.

"Mums visām ir vīri Ukrainā," saka Viktorija. “Tur ir mūsu vecāki, mūsu radinieki. Es runāju ar savu vīru katru dienu. Viņš tagad ir viens. Šķiet, ka situācija viņu ir saspīlējusi, bet es varu teikt, ka viņš ir bēdīgs. Viņam pietrūkst bērnu, viņam pietrūkst manis, viņam pietrūkst mūsu kopīgās dzīves. Man viņa pietrūkst, mūsu bērniem pietrūkst tēta. Jūs ejat cauri dzīvei kā ģimene, un tad pēkšņi jums ir jāizdara izvēle, kas atstāj jūs vienu. Tas ir grūti visiem, neatkarīgi no tā, vai esat vīrietis vai sieviete.

"Vecāki man saka, lai es neuztraucos," saka Natālija, vēl viena no Viktorijas draudzenēm. "Viņi saka, ka ir pieraduši pie jaunās normas, proti, šaušanas, apšaudes un gaisa uzlidojuma sirēnām. Mana mamma saka, ka viņa vairs pat nepamostas no sirēnu skaņas. "Lai kas notiktu, ir mans liktenis," viņa man saka un liek man rūpēties par viņas mazbērniem.

Kopā SOS bērnu ciematā

Četras mātes un viņu bērni ieradās SOS bērnu ciematā Bukarestē, izmantojot kontaktu uzņēmumā kurā viena no viņām strādāja. Šī uzņēmuma Rumānijas filiāle bija SOS bērnu ciematu Rumānijas korporatīvais partneris.

“Mūsu vēlme bija palikt kopā, taču bijām gandrīz pārliecināti, ka neviens nepiekritīs, lai vienā dzīvoklī vai mājā būtu astoņi bērni vecumā no trīs līdz 15 gadiem un četri pieaugušie. Esam pateicīgi SOS bērnu ciematiem par to, ka esam palikuši vienā mājā. Mēs jūtamies daudz ērtāk, kad esam kopā. Mēs varam viens otru atbalstīt un mierināt,” saka Hanna. Viņa piebilst, ka viņas māsai un viņas vecākiem izdevies nokļūt Rumānijā un drīzumā viņi pievienosies tajā pašā mājā Bukarestes SOS bērnu ciematā. "Tas būs liels atvieglojums, ka viņi būs šeit," viņa saka.

Bērnība otrādi

Šķiet, ka visi astoņi bērni saprotas ļoti labi, vismaz spriežot pēc ķiķināšanas un stutēšanas, kas nāk no istabām.

"Viņu ikdienas rutīna ir krasi mainījusies," skaidro Ļena, vecākās 15 gadus vecās meitenes māte. "Viņu dzīve ir apgriezta kājām gaisā. Sākumā viņi bija neizpratnē, ka viņiem ir jāpaliek vienā istabā ar mani, bez savas vietas vai privātuma. Tagad ir labāk, viņi ir pielāgojušies jaunajai realitātei.

“Mana pusaugu meita bija nedaudz problemātiska. Nekas nopietns, tikai parasta pusaudžu uzvedība, ko pastiprināja karš un bēgšana no mūsu mājām. Es liku viņai tiešsaistē runāt ar psihologu, un viņa vismaz pagaidām pieņēma mūsu jauno realitāti.

Atkal nav skolas

Skolas vecuma bērni apmeklē tiešsaistes nodarbības, ko vada viņu skolotāji, kuri joprojām atrodas Ukrainā. Mammas saka, ka bērni gandrīz neko nemācās. "Tās ir dažādos vecumos un dažādās nodarbībās, kuras visas notiek dažādos laikos," saka Viktorija. “Tātad nav viena laika perioda, kad visi skolas vecuma bērni ir aizņemti. Kāds vienmēr var brīvi spēlēt, kas traucē tiem, kas seko nodarbībām.

“Vēl viens, daudz grūtāks apstāklis ​​ir tas, ka nodarbības bieži pārtrauc aviācijas sirēnas. Tad skolotājs aptur klasi, lai skrietu uz bumbu patvertnēm. Sākumā tas viņus sarūgtināja, bet tagad viņi vienkārši mierīgi saka: “Atkal nav skolas”.

Pēc Covid-19 pandēmijas izraisītā tiešsaistes apmācības gada ukraiņu bērni atgriezās skolā ar fizisku klātbūtni, bet šoreiz viņiem atkal tika pārtraukta izglītība, jo viņiem vajadzēja skriet par savu dzīvību. Tomēr šīs četras mammas neatsakās no savu bērnu izglītības.

Kas bērniem vajadzīgs

"Mēs visi strādājam ar viņiem, neatkarīgi no tā, kurš var aptvert kādu stundu vai priekšmetu," saka Hanna. " Bet ar to nepietiek. Viņiem vajadzīgas mācību grāmatas, darba grāmatas, prakses uzdevumi ukraiņu valodā, kā viņiem tas bija mājās. Tas Rumānijā vēl nav pieejams.

"Bērniem vajag arī sportot," piebilst Natālija. “Mani bērni mājās nodarbojās ar džudo, un es ļoti vēlētos, lai viņi turpinātu nodarboties ar džudo vai līdzīgu sporta veidu. Dažas meitenes mājās apmeklēja deju nodarbības. Tas arī ir vajadzīgs. Būtībā jebkura strukturēta fiziskā aktivitāte viņiem nāks par labu.

“Es arī zīmēju un veidoju,” turpina Ļena. “Tas būtu kaut kas, ko mēs varētu darīt kopā ar bērniem, jo ​​vecumam nav īsti nozīmes zīmēšanā un tēlniecībā. Es redzu, ka manai pusaugu meitai tas ir ļoti nepieciešams. Ciematā nav viņas vecuma bērnu, ukraiņu vai rumāņu. Viņa sazinās ar draugiem no mājām tiešsaistē, taču tas nav tas pats. Lielāko daļu laika viņa jūtas vientuļa un izolēta.

Jādziedē

Jautātas, vai viņām ir nepieciešams psiholoģisks atbalsts sev, mammas vienbalsīgi atbild, ka jā.

"Mēs varam šķist spēcīgas un izturīgas, un, iespējams, zināmā mērā mēs tādas arī esam. Katrai no mums šeit ir jābūt gan mātei, gan tēvam. Mums ir jāizskatās spēcīgām mūsu bērnu labklājības labad. Taču bieži, kad kaut ko izlasa, redz, dzird - tas atkal sagrauj. Skarbā patiesība atrod – tu esi tālu prom no mājām, bez partnera un nezini, vai un kad atgriezīsies. Tu sāc raudāt. Īpaši smagas ir naktis. Tad tu saproti, cik ļoti tev nepieciešama psiholoģiskā palīdzība.

Pēc smaga klusuma brīža Viktorija cenšas uzlabot noskaņojumu: “Mums ir vajadzīgas arī valodu nodarbības, gan angļu, gan rumāņu. Un daži sporta veidi mums pašām, piemēram, braukšana ar velosipēdu vai fitnesa nodarbības. Mums ir jābūt aktīvāmm un aizņemtām."

Mammas apskāviens un labi smiekli

Kad vien iespējams, šīs četras mammas ved savus bērnus uz Bukarestes parkiem. "Parki šeit ir vienkārši jauki," saka Viktorija. “Bijām arī uz Grigora Antipa Nacionālo dabas vēstures muzeju – bērniem ļoti patika. Cenšamies doties pēc iespējas vairāk izbraukumos – tas mūs nodarbina, bērni apgūst jaunas lietas un mums visiem ir jautri.

Acīmredzot ne vienmēr, kā paskaidroja Hanna: “Brenas pils apmeklējums Transilvānijā manai desmitgadniecei nepatika. Pirms aizbraukšanas mēs visiem bērniem paskaidrojām, ka grāfs Drakula nav īsts un ka tas viss ir tikai stāsti. Taču tā bija auksta, drūma diena, padarot atmosfēru diezgan šausmīgu un patiesu.

“Ieraugot tūristu vampīru piekariņus, kas tiek pārdoti pie stendiem un pili augšā aptumšotajās debesīs, mana meita man dusmīgi sacīja: “Es domāju, ka tu teici, ka briesmoņi nav īsti. Es tev to nepiedošu.” Es viņu apskāvu, turēju cieši un pēc dažām minūtēm mēs abas sākām smieties. Mēs joprojām par to smejamies. ”

*Privātuma piezīme: visi vārdi ir mainīti; precīza izcelsmes vieta netiek izpausta privātuma aizsardzības dēļ.

SOS bērnu ciemati Rumānija sniedz patvērumu ukraiņu bērniem un ģimenēm visos trīs SOS bērnu ciematos Rumānijā -  Bukarestē, Cisnadie un Hemeiusi. SOS bērnu ciematā Bukarestē 2022. gada 26. martā bija 16 bērni un septiņi vecāki no Ukrainas.

SOS Bērnu ciematā Īslīcē Latvijā, šobrīd patvērumu raduši 41 ukraiņu bērni un ģimenes, no tiem 27 bērni un 14 pieaugušie.