Ziedotāju stāsti. Kristīne

Viņas Bauskas Mākslas skolā tapušais zīmējums 1997. gadā rotāja Īslīces SOS bērnu ciemata atklāšanas ielūgumu. Gandarījumā no prezidenta Gunta Ulmaņa, kas arī piedalījās atklāšanā, mazā Kristīne saņēma lelli Bārbiju. Uz pašu ceremoniju gan netika, jo vasaru pavadīju laukos Krāslavā, bet par lelli ilgi priecājās un spēlējās.

Par savu ziedošanas pieredzi Kristīne stāsta: “Pirmais impulss ziedot radās, kad mūsu pašu ģimenē ienāca bērniņš. Tiku uzrunāta kādā no SOS rīkotajām kampaņām lielveikalā, un sarunā ar pārstāvi sapratu, ka savam bērniņam varu sniegt visu, kas nepieciešams, bet Latvijā vēl ir daudz tādu bērnu, kuriem tā nav, un es varu atļauties kaut mazumiņu, lai to mainītu. Apzinos, ka dzīvi nevar mainīt vienā dienā. Tas ir nepārtraukts darbs, arī SOS bērnu ciematos tas neapstājas ne dienu, ne nakti. Zinu, cik svarīgs organizācijai ir tieši naudas ziedojums, cik tālu tas iet. Es izvēlos atbalstīt SOS bērnu ciematu ar ziedojumu, jo mūsu vērtības saskan, un ir tikai loģiski, ka es cenšos palīdzēt tādā veidā, kā tas ir visvairāk nepieciešams.” 

Tiem, kas vēl domā par to, vai atbalstīt kādu labu projektu vai iniciatīvu ar savu ziedojumu vai citādi, Kristīne novēl: “Domāt mazāk par sevi, vairāk par ziedojuma mērķi. Būšu banāla, citēšu Raini: “Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais, neatņemams”. Daudziem liekas, ka ziedošana mūs padara par labākiem cilvēkiem, varbūt tā arī ir, bet visvairāk tā palīdz tiem, kam ziedojums paredzēts. Ieteiktu vairāk domāt par to.”

Ja Tu novērtē darbu, ko ikdienā veic SOS bērnu ciematu asociācija, palīdzot bērniem izaugt drošā vidē, atbalstot ģimenes krīzes situācijās un izglītojot sabiedrību par dažādiem bērnu audzināšanas jautājumiem, atbalsti to ar savu ziedojumu!  Paldies Tev par to!